Šarlotes iela 1B, Rīga. Uzziņu tālrunis: +371 67334433  centrala@laboratorija.lv

Par seksuāli transmisīvajām infekcijām

Uroģenitālo infekciju laboratoriskā diagnostika  Uroģenitālās infekcijas ir diezgan bieži sastopamas gan urologiem, gan ginekologiem, gan dermatovenerologiem un citu ārstu praksēs. Bieži tās ir nekomplicētas infekcijas, kuras var viegli diagnosticēt un arī ārstēt. Citām, savukārt, nepieciešami sarežģītāki izmeklējumi. Uroģenitālā trakta mikroflorā satopami dažādu veidu mikroorganismi, kurus iedala nepatogēnos, nosacīti patogēnos( pie noteiktiem pacienta stāvokļiem var izraisīt saslimšanas) un patogēnos mikroorganismos. Gan sievietēm, gan vīriešiem uroģenitālā mikroflora mainās atkarībā no vecuma, seksuālajām aktivitātēm, organisma cikliskām izmaiņām, dažādu medikamentu lietošanas, ķīmiskām ietekmēm, alerģiskas un emocionālas ( psihosomatiskas ) ietekmes rezultātā. Izmeklējamo mikroorganismu spektrs ir atkarīgs no paraugu lokalizācijas vietas. Pie kam nereti uroģenitālās infekcijas ir nosakāmas dažādās mikroorganismu asociācijās.  Speciālisti nozīmē dažādus laboratoriskos izmeklējumus:  Mikroskopija – mikroorganismus nosaka speciāli krāsotos preparātos; Bakterioloģiskie – tiek veikta analizējamā materiāla uzsēšana uz specifiskām mikrobioloģijas barotnēm.  Tiek identificēts mikroorganisms līdz sugai un noteikta antibakteriālā jutība.  Molekulārās izmeklēšanas metodes ir ar augstu jutību un specifiskumu, kas ļauj diagnosticēt mikroorganismus zemās koncentrācijās (101-102). Seroloģiskās izmeklēšanas metodes – ļauj noteikt specifisku antivielu līmeni asinīs. Seksuāli transmisīvās slimības Infekcijas slimības, kuras izplatās, galvenokārt, dzimumkontaktu ceļā, dēvē par seksuāli transmisīvām slimībām jeb STS, kas ir bieži sastopamas uroģenitālo infekciju gadījumos, kur patoloģiskos procesus izraisa vairāku mikroorganismu grupas. Apskatīsim dažas sastopamās infekcijas.  Sifiliss- hroniska infekcijas slimība, kura var bojāt visus cilvēka orgānus. Zināma jau kopš Kolumba ceļojumiem uz Ameriku, taču slimības izraisītāju (Treponema pallidum jeb bālā treponēma) konstatēja tikai 19.gs. beigās, bet nosaukumu bālā treponema ieguva 1905.g. Slimības attīstības gaita ir raksturojama kā viļnveidīga, par ko parasti liecina imunoloģiskas pārmaiņas asinīs, kur vērojami aktīvāki slimības periodi (sākumā rodas gļotādu un ādas bojājumi- čūlas, parādās izsitumi un bojājumi ādā, pēc tam notiek pārmaiņas limfātiskajā sistēmā ) un latenti, kad nav slimības pazīmju. Inficējas parasti dzimumkontaktu ceļā. Pāstāv arī liels bērna inficēšanās risks no mātes. Slimības simptomi var parādīties pēc daudziem gadiem. Sifilisa izraisītājs bālā treponema (Treponema pallidum) ir ļoti kustīga baktērija ar specifisku, garu, izlocītu spirālveida formu. Pēc bālo treponemu iekļūšanas organismā tās sāk strauji vairoties un izplatīties pa visiem orgāniem, visvairāk koncentrējoties cilvēka limfātiskajā sistēmā. Inkubācijas periods katram ir individuāls, var ilgt vidēji līdz 24 dienām, varbūt īsāks -8 dienas un garāks līdz pat 100 dienām. Pēc inkubācijas perioda pakāpeniski organismā sāk parādīties specifiskas antivielas (IgM, IgG), kuras var konstatēt ar seroloģiskiem testiem. Arī pēc ārstēšanās antivielu klātbūtne organismā var saglabāties 10 gadus vai pat ilgāk.Pacientam jāinformē arī savi dzimumpartneri, lai pēc vizītes pie ārsta veiktu nepieciešamos izmeklējumus. Šai slimībai izšķir dažādas stadijas, kuras klasificē dermatovenerologs, izvērtējot pacienta sūdzības, informāciju par STS kontaktiem, vizuālo pacienta apskati un laboratoro izmeklējumu rezultātus.Laboratoriem izmeklējumiem: Galvenokārt izmanto seroloģiskos testus antivielu noteikšanai. Iedala netreponemālos un treponemālos testos. Dažādas šo testu kombinācijas ārsti izmanto pie dažādām slimības formām.Ātrie jeb skrīninga testi:- piem. RPR (sifilisa ekspresdiagnostika jeb ātrais plazmas reagīna tests vai TPHA (Treponema pallidum hemaglutinācijas tests), specifiskie, slimību apstiprinošie paplašinātie testi: -TPHA ar titriem (antivielu kvantitatīvā novērtēšana), Treponema pallidum imūnfermentatīvie testi un imūnfluoriscences testi, imūnblots ( imūmmembrānas testi) . Pēdējos gados ir ieviests jauns sifilisa seroloģiskās diagnostikas tests CLIA ( hemiluminescences imūnā analīze), kuru izmanto gan skrīningam, gan apstiprinošai diagnostikai.Paraugu izmeklēšanai izmanto asins serumu.Venozo asins paraugu noņemšanai izmanto vienreizējas asins paraugu noņemšanas ( savākšanas) sistēmas. Asinis vēlams nodot tukšā dūšā, vai 3-5 stundas pēc ēšanas. Lai novērstu rezultātus ietekmējošus faktorus nedrīkst analīzes nodot pēc vakcinācijas, citu medikamentu (antibiotiku) lietošanas laikā - jāinformē ārsts, lietot alkoholu, narkotiskās vielas, uzreiz pēc smagām slimībām vai operācijām. Kāda veida testi nepieciešami pacientam izvērtē ārsti: piem.ģimenes ārsts-nozīmē skrīninga testus, speciālisti (LOR, urologs, ginekologs, neirologs, kardiologs u.c.) izvērtē izmeklējuma atbilstību klīniskajiem simptomiem, dermatovenerologs- parasti izmanto komplekso pacientu izmeklēšanu. Saņemtos analīžu rezultātus izvērtē ārsts kopā ar pacienta sniegto saslimšanas aprakstu, pacienta klīniskajiem simptomiem. Tiek izvērtēti arī citi laboratorie izmeklējumi. Neisseria gonorrhoeae. Gonorejai raksturīgi lokālie simptomi ( urīnizvadkanāla un dzimumorgānu iekaisums). Rada uroģenitalo orgānu funkciju traucējumus, no kuriem visnopietnākās sekas var būt neauglība.Gonorejas izraisītāju atklāja 1879.g.zinātnieks A.Neisers, atrodot mikroorganismu uretras strutās. Viņš aprakstīja šo mikrobu morfoloģiskās pazīmes, novietojumu, vairošanās veidu un nosauca par gonokokiem.   Gonokoki dzīvo un vairojas tikai cilvēka organisma gļotādās, vienīgais infekcijas avots ir slimais cilvēks. Gonokoki, atkarībā no iekļūšanas vietas, bojā uroģenitālā trakta, taisnās zarnas, acu, rīkles gļotādu membrānas, veidojot akūtu iekaisumu, kurš var pāriet hroniskā iekaisumā. Pēc kontakta ar slimu cilvēku inkubācijas periods katram ir individuāls sākot no vienas dienas līdz 3 nedēļām un pat ilgāk.Vīriešiem slimības simptomi parasti parādās ātrāk. Sievietēm var pārsniegt 10 dienas ar mazāk izteiktiem simptomiem vai noritēt vispār bez simptomiem. Asimptomātiski slimības gadījumi sastopami apm. 50% sieviešu un 10- 20% vīriešu. Ja organissma reaktivitāte ir pavājināta vai lietoti medikamenti inkubācijas periods pagarinās. Arī atkārtoti inficējoties - inkubācijas periods pagarinās. Tas jāņem vērā veicot laboratoros izmeklējumus pēc apšaubāmiem kontaktiem. Gonoreja bieži varbūt kopā ar citiem nosacīti patogeniem mikroorganismiem, visdažādākajās kombinācijās.Gonorejas izmeklēšanai izmanto sekojošas izmeklēsanas metodes: mikroskopiju, bakterioloģisko uzsējumu (ar antibakteriālo jutību) un molekulārās izmeklēšanas metodes (PCR)- polimerāzes ķēdes reakcija.Lai iegūtu precīzus izmeklēšanas rezultātus: vēlams lai pacients pēdējās nedēļas laikā nebūtu saņēmis antibakteriālos līdzekļus; lai nebūtu lietoti lokālie ārstniecības līdzekļi pēdējo 48-72 stundu laikā; sievietēm nebūtu menstruācijass paraugu ņemšanas laikā; pacientiem nebūtu seksuālo kontaktu pirms analīžu nodošanas; pacients nedrīkst urinēt vismaz 1-2 stundas pirms parauga nemšanas; asiņu, glotu, dažādu spermicīdu līdzekļu, sieviešu pūderi un aerosoli, kā arī ārstniecības līdzekļi var ietekmēt PCR rezultātus.Materiālu mikroskopiskai un bakterioloģiskai izmeklēšanai ņem ārsti apskates kabinetos, pēc tam materiālu nosūta uz laboratoriju. Mikroskopijai ņem 2 paraugus - divām krāsošanas metodēm. Bakterioloģiskai izmeklēšanai paraugu ņem speciālā transporta barotnē, kas nodrošina mikroorganismu saglabāšanu transportēšanas laikā. Vīriešiem var izmantot apskates kabinetā ņemto materiālu speciālā transporta barotnē, gan urīna pašu pirmo rīta porciju. Mikroskopiskās izmeklēšanas rezultātus var saņemt nākamajā dienā (24 st.)pēc parauga saņemšanas laboratorijā. Bakterioloģisko izmeklējumu rezultātus 5-6 dienā. Molekulārās izmeklēšanas metodēm rezultātus Neisseria gonorrhoaea un Chlamydia trachomatis noteikšanai var saņemt pēc 24-48 stundām. No visām izmeklēšanām iegūtos rezultātus izvērtē ārstējošais ārsts kopā ar pacienta klīniskajām sūdzībām un pieņem lēmumu par ārstēšanas uzsākšanu vai nē, ja patogenie mikroorganismi nav izdalīti. 3.Mūsdienās ir zināmas medicīniski nozīmīgas hlamīdijas :Chlamydia trachomatis, Chlamydia pneumoniae, Chlamydia psittaci. Visām hlamīdijām ir kopējas morfoloģiskās īpašības, un tām ir īpatnējs vairošanās cikls saimnieka šūnās. Hlamīdijas ir intracelulāri parazīti, kuri nav spējīgi paši ražot enerģiju. Tās izmanto saimniekšūnas ražoto enerģiju un plastisko materiālu. Hlamīdijām ir divas attīstības formas, kuras secīgi nomaina viena otru- elementārie un retikulārie ķermenīši.Viens attīstības cikls ilgst apmēram 24-48 stundas. Savairojušies elementārie ķermenīši izkļūst no saimnieka šūnas un inficē jaunas. Šie ķermenīši var arī ilgstoši atrasties saimnieka šūnā. Chlamydia trachomatis izraisa nopietnas salimšanas, tajā skaitā arī uroģenitalā trakta infekcijas, kuras mūsdienās sauc par uroģenitālo hlamidiozi. Bieži vien infekcija ir asociācijā ar citiem infekciju ierosinātājiem, piemēram, gonokiem, trihomonām, ureaplazmām, mikoplazmām u.c. Chlamydia trachomatis diagnostikai plaši izmanto molekulārās diagnostikas metodes. Molekulārām izmeklēšanas metodēm sievietēm materiālu ņem apskates kabinetos speciālās transporta barotnēs, tikai grūtniecēm metode pieļauj urīna izmeklējumus. Vīriešiem var izmantot apskates kabinetā ņemto materiālu speciālā transporta barotnē, gan urīna pašu pirmo rīta porciju. Iespējams arī dienas laikā nodot analīzes, ja ir iespejams 1-2 stundas atturēties no urinēšanas.Lai iegūtu precīzus izmeklēšanas rezultātus: vēlams lai pacients pēdējās nedēļas laikā nebūtu saņēmis antibakteriālos līdzekļus; lai nebūtu lietoti lokālie ārstniecības līdzekļi pēdējo 48-72 stundu laikā; sievietēm nebūtu menstruācijass paraugu ņemšanas laikā; pacients nedrīkst urinēt vismaz 1-2 stundas pirms parauga nemšanas; urīnu savāc savācējtrauciņā apmēram 20-40 ml, sievietes pirms parauga ņemšanas nedrīkst mazgāt dzimumorgānu ārējo daļu; asiņu, glotu, dažādu spermicīdu līdzekļu, sieviešu pūderi un aerosoli, kā arī ārstniecības līdzekļi var ietekmēt PCR rezultātus. Uroģenitālās hlamidiozes laboratoriskai diagnostikai tiek rekomendēti dažādu versiju specifiskie nukleīnskābju amplifikācijas testi. Izmeklējumu labāk veikt pēc vienas nedēļas no inficēšanās brīža, jo tad Chlamydia trachomatis mikroorganismi būs veikuši savu savairošanās ciklu. Pēc ārstēšanās kursa jāpaiet vismaz trim nedēļām, lai veiktu izmeklējumus par izārstēšanās efektivitāti. *Papildinformācija pacientiem Testa nosaukums Cena Valsts apmaksāts pakalpojums RPR 1.42 EUR  Jā TPHA 2.79 EUR Jā TPHA ar titriem  5.19 EUR Jā Sifilisa imūnfermentatīvā analīze (IgG, IgM) 5.83 EUR Jā (Apmaksā ar ginekologa, dzemdību speciālista, urologa vai dermatologa, venerologa nosūtījumu) Chlamydia trachomatis spec. DNS noteikšana 12.99 EUR Jā (Apmaksā bērniem un grūtniecēm) Neisseria gonorrhoeae spec. DNS noteikšana 11.53 Nē STS-7 (7 biežāk sastopamo STS ierosinātāju noteikšana) 35.00 Nē

Uroģenitālo infekciju laboratoriskā diagnostika 

backimage

Uroģenitālās infekcijas ir diezgan bieži sastopamas gan urologiem, gan ginekologiem, gan dermatovenerologiem un citu ārstu praksēs. Bieži tās ir nekomplicētas infekcijas, kuras var viegli diagnosticēt un arī ārstēt. Citām, savukārt, nepieciešami sarežģītāki izmeklējumi.

Uroģenitālā trakta mikroflorā satopami dažādu veidu mikroorganismi, kurus iedala nepatogēnos, nosacīti patogēnos( pie noteiktiem pacienta stāvokļiem var izraisīt saslimšanas) un patogēnos mikroorganismos. Gan sievietēm, gan vīriešiem uroģenitālā mikroflora mainās atkarībā no vecuma, seksuālajām aktivitātēm, organisma cikliskām izmaiņām, dažādu medikamentu lietošanas, ķīmiskām ietekmēm, alerģiskas un emocionālas ( psihosomatiskas ) ietekmes rezultātā. Izmeklējamo mikroorganismu spektrs ir atkarīgs no paraugu lokalizācijas vietas. Pie kam nereti uroģenitālās infekcijas ir nosakāmas dažādās mikroorganismu asociācijās. 

Speciālisti nozīmē dažādus laboratoriskos izmeklējumus: 

Mikroskopija – mikroorganismus nosaka speciāli krāsotos preparātos;
Bakterioloģiskie – tiek veikta analizējamā materiāla uzsēšana uz specifiskām mikrobioloģijas barotnēm.

 Tiek identificēts mikroorganisms līdz sugai un noteikta antibakteriālā jutība. 

Molekulārās izmeklēšanas metodes ir ar augstu jutību un specifiskumu, kas ļauj diagnosticēt mikroorganismus zemās koncentrācijās (101-102).
Seroloģiskās izmeklēšanas metodes – ļauj noteikt specifisku antivielu līmeni asinīs.

Seksuāli transmisīvās slimības
Infekcijas slimības, kuras izplatās, galvenokārt, dzimumkontaktu ceļā, dēvē par seksuāli transmisīvām slimībām jeb STS, kas ir bieži sastopamas uroģenitālo infekciju gadījumos, kur patoloģiskos procesus izraisa vairāku mikroorganismu grupas.
Apskatīsim dažas sastopamās infekcijas. 

  1. Sifiliss- hroniska infekcijas slimība, kura var bojāt visus cilvēka orgānus. Zināma jau kopš Kolumba ceļojumiem uz Ameriku, taču slimības izraisītāju (Treponema pallidum jeb bālā treponēma) konstatēja tikai 19.gs. beigās, bet nosaukumu bālā treponema ieguva 1905.g. Slimības attīstības gaita ir raksturojama kā viļnveidīga, par ko parasti liecina imunoloģiskas pārmaiņas asinīs, kur vērojami aktīvāki slimības periodi (sākumā rodas gļotādu un ādas bojājumi- čūlas, parādās izsitumi un bojājumi ādā, pēc tam notiek pārmaiņas limfātiskajā sistēmā ) un latenti, kad nav slimības pazīmju.
    Inficējas parasti dzimumkontaktu ceļā. Pāstāv arī liels bērna inficēšanās risks no mātes. Slimības simptomi var parādīties pēc daudziem gadiem.
    Sifilisa izraisītājs bālā treponema (Treponema pallidum) ir ļoti kustīga baktērija ar specifisku, garu, izlocītu spirālveida formu. Pēc bālo treponemu iekļūšanas organismā tās sāk strauji vairoties un izplatīties pa visiem orgāniem, visvairāk koncentrējoties cilvēka limfātiskajā sistēmā. Inkubācijas periods katram ir individuāls, var ilgt vidēji līdz 24 dienām, varbūt īsāks -8 dienas un garāks līdz pat 100 dienām. Pēc inkubācijas perioda pakāpeniski organismā sāk parādīties specifiskas antivielas (IgM, IgG), kuras var konstatēt ar seroloģiskiem testiem. Arī pēc ārstēšanās antivielu klātbūtne organismā var saglabāties 10 gadus vai pat ilgāk.
    Pacientam jāinformē arī savi dzimumpartneri, lai pēc vizītes pie ārsta veiktu nepieciešamos izmeklējumus.
    Šai slimībai izšķir dažādas stadijas, kuras klasificē dermatovenerologs, izvērtējot pacienta sūdzības, informāciju par STS kontaktiem, vizuālo pacienta apskati un laboratoro izmeklējumu rezultātus.
    Laboratoriem izmeklējumiem: Galvenokārt izmanto seroloģiskos testus antivielu noteikšanai. Iedala netreponemālos un treponemālos testos. Dažādas šo testu kombinācijas ārsti izmanto pie dažādām slimības formām.
    Ātrie jeb skrīninga testi:- piem. RPR (sifilisa ekspresdiagnostika jeb ātrais plazmas reagīna tests vai TPHA (Treponema pallidum hemaglutinācijas tests), specifiskie, slimību apstiprinošie paplašinātie testi: -TPHA ar titriem (antivielu kvantitatīvā novērtēšana), Treponema pallidum imūnfermentatīvie testi un imūnfluoriscences testi, imūnblots ( imūmmembrānas testi) . Pēdējos gados ir ieviests jauns sifilisa seroloģiskās diagnostikas tests CLIA ( hemiluminescences imūnā analīze), kuru izmanto gan skrīningam, gan apstiprinošai diagnostikai. Paraugu izmeklēšanai izmanto asins serumu.Venozo asins paraugu noņemšanai izmanto vienreizējas asins paraugu noņemšanas ( savākšanas) sistēmas. Asinis vēlams nodot tukšā dūšā, vai 3-5 stundas pēc ēšanas. Lai novērstu rezultātus ietekmējošus faktorus nedrīkst analīzes nodot pēc vakcinācijas, citu medikamentu (antibiotiku) lietošanas laikā - jāinformē ārsts, lietot alkoholu, narkotiskās vielas, uzreiz pēc smagām slimībām vai operācijām.
    Kāda veida testi nepieciešami pacientam izvērtē ārsti:
    piem.ģimenes ārsts-nozīmē skrīninga testus, speciālisti (LOR, urologs, ginekologs, neirologs, kardiologs u.c.) izvērtē izmeklējuma atbilstību klīniskajiem simptomiem, dermatovenerologs- parasti izmanto komplekso pacientu izmeklēšanu.
    Saņemtos analīžu rezultātus izvērtē ārsts kopā ar pacienta sniegto saslimšanas aprakstu, pacienta klīniskajiem simptomiem. Tiek izvērtēti arī citi laboratorie izmeklējumi.
  2. Neisseria gonorrhoeae. Gonorejai raksturīgi lokālie simptomi ( urīnizvadkanāla un dzimumorgānu iekaisums). Rada uroģenitalo orgānu funkciju traucējumus, no kuriem visnopietnākās sekas var būt neauglība.
    Gonorejas izraisītāju atklāja 1879.g.zinātnieks A.Neisers, atrodot mikroorganismu uretras strutās. Viņš aprakstīja šo mikrobu morfoloģiskās pazīmes, novietojumu, vairošanās veidu un nosauca par gonokokiem.   
    Gonokoki dzīvo un vairojas tikai cilvēka organisma gļotādās, vienīgais infekcijas avots ir slimais cilvēks. Gonokoki, atkarībā no iekļūšanas vietas, bojā uroģenitālā trakta, taisnās zarnas, acu, rīkles gļotādu membrānas, veidojot akūtu iekaisumu, kurš var pāriet hroniskā iekaisumā. Pēc kontakta ar slimu cilvēku inkubācijas periods katram ir individuāls sākot no vienas dienas līdz 3 nedēļām un pat ilgāk.Vīriešiem slimības simptomi parasti parādās ātrāk. Sievietēm var pārsniegt 10 dienas ar mazāk izteiktiem simptomiem vai noritēt vispār bez simptomiem. Asimptomātiski slimības gadījumi sastopami apm. 50% sieviešu un 10- 20% vīriešu. Ja organissma reaktivitāte ir pavājināta vai lietoti medikamenti inkubācijas periods pagarinās. Arī atkārtoti inficējoties - inkubācijas periods pagarinās. Tas jāņem vērā veicot laboratoros izmeklējumus pēc apšaubāmiem kontaktiem. Gonoreja bieži varbūt kopā ar citiem nosacīti patogeniem mikroorganismiem, visdažādākajās kombinācijās.
    Gonorejas izmeklēšanai izmanto sekojošas izmeklēsanas metodes: mikroskopiju, bakterioloģisko uzsējumu (ar antibakteriālo jutību) un molekulārās izmeklēšanas metodes (PCR)- polimerāzes ķēdes reakcija.
    Lai iegūtu precīzus izmeklēšanas rezultātus:
    vēlams lai pacients pēdējās nedēļas laikā nebūtu saņēmis antibakteriālos līdzekļus;
    lai nebūtu lietoti lokālie ārstniecības līdzekļi pēdējo 48-72 stundu laikā;
    sievietēm nebūtu menstruācijass paraugu ņemšanas laikā;
    pacientiem nebūtu seksuālo kontaktu pirms analīžu nodošanas;
    pacients nedrīkst urinēt vismaz 1-2 stundas pirms parauga nemšanas;
    asiņu, glotu, dažādu spermicīdu līdzekļu, sieviešu pūderi un aerosoli, kā arī ārstniecības līdzekļi var ietekmēt PCR rezultātus.
    Materiālu mikroskopiskai un bakterioloģiskai izmeklēšanai ņem ārsti apskates kabinetos, pēc tam materiālu nosūta uz laboratoriju. Mikroskopijai ņem 2 paraugus - divām krāsošanas metodēm. Bakterioloģiskai izmeklēšanai paraugu ņem speciālā transporta barotnē, kas nodrošina mikroorganismu saglabāšanu transportēšanas laikā.
    Vīriešiem var izmantot apskates kabinetā ņemto materiālu speciālā transporta barotnē, gan urīna pašu pirmo rīta porciju.
    Mikroskopiskās izmeklēšanas rezultātus var saņemt nākamajā dienā (24 st.)pēc parauga saņemšanas laboratorijā. Bakterioloģisko izmeklējumu rezultātus 5-6 dienā. Molekulārās izmeklēšanas metodēm rezultātus Neisseria gonorrhoaea un Chlamydia trachomatis noteikšanai var saņemt pēc 24-48 stundām.
    No visām izmeklēšanām iegūtos rezultātus izvērtē ārstējošais ārsts kopā ar pacienta klīniskajām sūdzībām un pieņem lēmumu par ārstēšanas uzsākšanu vai nē, ja patogenie mikroorganismi nav izdalīti.
  3. 3.Mūsdienās ir zināmas medicīniski nozīmīgas hlamīdijas :Chlamydia trachomatis, Chlamydia pneumoniae, Chlamydia psittaci. Visām hlamīdijām ir kopējas morfoloģiskās īpašības, un tām ir īpatnējs vairošanās cikls saimnieka šūnās. Hlamīdijas ir intracelulāri parazīti, kuri nav spējīgi paši ražot enerģiju. Tās izmanto saimniekšūnas ražoto enerģiju un plastisko materiālu. Hlamīdijām ir divas attīstības formas, kuras secīgi nomaina viena otru- elementārie un retikulārie ķermenīši.Viens attīstības cikls ilgst apmēram 24-48 stundas.
    Savairojušies elementārie ķermenīši izkļūst no saimnieka šūnas un inficē jaunas. Šie ķermenīši var arī ilgstoši atrasties saimnieka šūnā. Chlamydia trachomatis izraisa nopietnas salimšanas, tajā skaitā arī uroģenitalā trakta infekcijas, kuras mūsdienās sauc par uroģenitālo hlamidiozi. Bieži vien infekcija ir asociācijā ar citiem infekciju ierosinātājiem, piemēram, gonokiem, trihomonām, ureaplazmām, mikoplazmām u.c.
    Chlamydia trachomatis diagnostikai plaši izmanto molekulārās diagnostikas metodes.
    Molekulārām izmeklēšanas metodēm sievietēm materiālu ņem apskates kabinetos speciālās transporta barotnēs, tikai grūtniecēm metode pieļauj urīna izmeklējumus.
    Vīriešiem
    var izmantot apskates kabinetā ņemto materiālu speciālā transporta barotnē, gan urīna pašu pirmo rīta porciju. Iespējams arī dienas laikā nodot analīzes, ja ir iespejams 1-2 stundas atturēties no urinēšanas.
    Lai iegūtu precīzus izmeklēšanas rezultātus:
    vēlams lai pacients pēdējās nedēļas laikā nebūtu saņēmis antibakteriālos līdzekļus;
    lai nebūtu lietoti lokālie ārstniecības līdzekļi pēdējo 48-72 stundu laikā;
    sievietēm nebūtu menstruācijass paraugu ņemšanas laikā; pacients nedrīkst urinēt vismaz 1-2 stundas pirms parauga nemšanas;
    urīnu savāc savācējtrauciņā apmēram 20-40 ml, sievietes pirms parauga ņemšanas nedrīkst mazgāt dzimumorgānu ārējo daļu;
    asiņu, glotu, dažādu spermicīdu līdzekļu, sieviešu pūderi un aerosoli, kā arī ārstniecības līdzekļi var ietekmēt PCR rezultātus.
    Uroģenitālās hlamidiozes laboratoriskai diagnostikai tiek rekomendēti dažādu versiju specifiskie nukleīnskābju amplifikācijas testi. Izmeklējumu labāk veikt pēc vienas nedēļas no inficēšanās brīža, jo tad Chlamydia trachomatis mikroorganismi būs veikuši savu savairošanās ciklu. Pēc ārstēšanās kursa jāpaiet vismaz trim nedēļām, lai veiktu izmeklējumus par izārstēšanās efektivitāti.

*Papildinformācija pacientiem

Testa nosaukums Cena Valsts apmaksāts pakalpojums
RPR 1.42 EUR  Jā
TPHA 2.79 EUR
TPHA ar titriem  5.19 EUR
Sifilisa imūnfermentatīvā analīze
(IgG, IgM)
5.83 EUR
(Apmaksā ar ginekologa, dzemdību speciālista, urologa vai dermatologa, venerologa nosūtījumu)
Chlamydia trachomatis
spec. DNS noteikšana
12.99 EUR
(Apmaksā bērniem un grūtniecēm)
Neisseria gonorrhoeae
spec. DNS noteikšana
11.53
STS-7
(7 biežāk sastopamo STS ierosinātāju noteikšana)
35.00