Par seksuāli transmisīvajām infekcijām
Uroģenitālo infekciju laboratoriskā diagnostika
Uroģenitālās infekcijas ir diezgan bieži sastopamas gan urologiem, gan ginekologiem, gan dermatovenerologiem un citu ārstu praksēs. Bieži tās ir nekomplicētas infekcijas, kuras var viegli diagnosticēt un arī ārstēt. Citām, savukārt, nepieciešami sarežģītāki izmeklējumi.
Uroģenitālā trakta mikroflorā satopami dažādu veidu mikroorganismi, kurus iedala nepatogēnos, nosacīti patogēnos( pie noteiktiem pacienta stāvokļiem var izraisīt saslimšanas) un patogēnos mikroorganismos. Gan sievietēm, gan vīriešiem uroģenitālā mikroflora mainās atkarībā no vecuma, seksuālajām aktivitātēm, organisma cikliskām izmaiņām, dažādu medikamentu lietošanas, ķīmiskām ietekmēm, alerģiskas un emocionālas ( psihosomatiskas ) ietekmes rezultātā. Izmeklējamo mikroorganismu spektrs ir atkarīgs no paraugu lokalizācijas vietas. Pie kam nereti uroģenitālās infekcijas ir nosakāmas dažādās mikroorganismu asociācijās.
Speciālisti nozīmē dažādus laboratoriskos izmeklējumus:
Mikroskopija – mikroorganismus nosaka speciāli krāsotos preparātos;
Bakterioloģiskie – tiek veikta analizējamā materiāla uzsēšana uz specifiskām mikrobioloģijas barotnēm.
Tiek identificēts mikroorganisms līdz sugai un noteikta antibakteriālā jutība.
Molekulārās izmeklēšanas metodes ir ar augstu jutību un specifiskumu, kas ļauj diagnosticēt mikroorganismus zemās koncentrācijās (101-102).
Seroloģiskās izmeklēšanas metodes – ļauj noteikt specifisku antivielu līmeni asinīs.
HIV vīrusa laboratoriskā diagnostika: svarīgi zināt!
Cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV) ir salīdzinoši nesen atklāta infekcijas slimība, kas izplatījas no Āfrikas rietumiem 20. gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem cilvēka asins paraugiem, kas saturēja HIV vīrusu tika nodots 1959. gadā. Tas bija vīrietis, kas dzīvoja Kongo. Pirmie HIV gadījumi ASV tika aprakstīti 1969. gadā eskorta pakalpojumu sniedzējiem, bet toreiz šo slimību vēl nezināja un pieskaitīja retai pneimonijas formai.
1981. gadā Losandželosā un Sanfrancisko tika stacionēti jauni netradicionālas seksuālās orientācijas cilvēki ar nerakusturīgām viņu vecumam slimībām: ādas un asinsvadu audzējiem. Ārsti atzīmēja strauju imunitātes samazināšanos, bet jau 1982. gadā šo slimību nosauca Aquired Immune Deficience Syndrom (AIDS) – iegūts imūndeficīta sindroms. Tajā paša laikā šo slimību nosauca arī par četru „H” slimību: Homoseksuāļi, Hemofīlijas slimnieki, Haiti un Heroīns, atzīmejot jaunas slimības riska grupas.