Šarlotes iela 1B, Rīga: +371 67334433  centrala@laboratorija.lv

Laboratoriskā medicīna aizsākās pirms vairāk kā 6000 gadiem, kad cilvēka urīna analīze kļuva par pirmo laboratorisko izmeklējumu, ko dēvēja par uroskopiju no vārda uroscopia, kas nozīmēja „zinātniska urīna izmeklēšana” un pamatā iekļāva asins, strutu, akmeņu un citu urīna parametru raksturošanu. Termins „uroskopija” tika izmantots līdz 17. gadsimtam, kad to nomainīja pret „urīna analīze”, kas ir zināms arī šodien. Ņemot vērā, ka urīna paraugs ir salīdzinoši viegli savācams un ļoti informatīvs, urīna analīze ir kļuvusi par trešo biežāk nozīmēto laboratorisko izmeklējumu pēc seruma analizēšanas un pilnās asins ainas. Parasti urīna analīzei var būt vairāki uzdevumi: 1. sniegt papildus informāciju slimības diagnostikā;2. novērot slimības attīstību;3. novērot ārstēšanas terapijas efektivitāti vai iespējamos sarežģījumus;4. iedzimtu vai asimptomātisku slimību skrīnings.
Interniste Maija Mukāne un Centrālā Laboratorija laboratorijas vadītājs Uģis Bērs par tām analīzēm, kuras nepieciešams veikt artrīta gadījumā.
Uroģenitālās infekcijas ir diezgan bieži sastopamas urologu, ginekologu, dermatovenerologu un citu ārstu praksē. Bieži tās ir nekomplicētas infekcijas, ko var viegli diagnosticēt un arī ārstēt, tomēr ir gadījumi, kad nepieciešami sarežģītāki izmeklējumi.Lasīt vairāk šeit
Epidimioloģiskie pētījumi liecina, ka 30 -50% gadījumos pneimoniju izraisa Streptococcus pneumoniae, bet pēdējos gados arvien biežāk tiek diagnosticētās „atipiskās” pneimonijas, kuru izraisa atipiskie mikroorganismi, tādi, ka Mycoplasma pneumoniaeun Chlamydia pneumonia. No visāmdiagnosticētām pneimonijam Mycoplasma pneumoniae izraisītāssastāda aptuveni 20%. Līdz pagājuša gadsimta vidum, tika uzskatīts, ka mikoplazmas ir vīruss.
Kaulu veidošanās aktīvi notiek līdz 30 gadu vecumam, lai sasniegtu maksimālo kaulu blīvumu jeb kaulu masu. Pēc maksimālās kaulu masas sasniegšanas, kaulaudi turpmāk atrodas dinamiskā līdzsvarā – vienlaikus notiek „veco” kaulaudu noārdīšanās un jaunu kaulaudu veidošanās. Abi šie procesi var notikt, pateicoties divu kaulaudu šūnu veidiem – kaulaudus veidojošās šūnas jeb osteoblasti un kaulaudus noārdošās šūnas jeb osteoklasti. Daudzu dažādu iemeslu rezultātā kaulaudu veidošanās un noārdīšanās līdzsvars tiek izjaukts. Piemēram, sievietēm pēc menopauzes iestāšanās dzimumhormonu – estrogēnu izsīkuma rezultātā kaulu noārdīšanās process paliek aktīvāks nekā kaulu veidošanās, kauli kļūst trausli un sievietei attīstītās osteoporoze.
Osteoporoze var būt primāra vai sekundāra. Primāra osteoporoze attīstās sievietei pēcmenopauzes vecumā (Latvijā biežāk pēc 50 gadu vecuma), kad dzimumhormonu izdalīšanās ir nepietiekama. Vīriešiem arī var attīstīties primāra osteoporoze, kad pēc 70 gadu vecuma kaulu struktūra dabīgu novecošanās procesu rezultātā kļūst trausla. Savukārt sekundāra osteoporoze attīstās, ja pacientiem ir kāda hroniska slimība, veikta operācija vai pacienti lieto medikamentus, kas veicina kaulu masas zudumu. Vīriešiem 65% gadījumu osteoporoze attīstās citu slimību vai medikamentu lietošanas rezultātā, bet sievietēm trešdaļā gadījumu osteoporozei tiek atklāts kāds noteikts cēlonis.
„Es saprotu, ka tas ir svarīgi, bet esmu tik aizņemta. Un galu galā es jūtos labi, man nav nekādu sūdzību. Jau tā es tērēju šausmīgi daudz laika un arī naudas, lai regulāri kontrolētu cukura līmeni asinīs.” „Ārsts man neko nav teicis par to, ka būtu jāveic vēl kādas citas analīzes, izņemot glikozes līmeņa noteikšanu asinīs. Mani nekur nesūta!”