Šarlotes iela 1B, Rīga. Uzziņu tālrunis: +371 67334433  centrala@laboratorija.lv

Uroģenitālo infekciju laboratoriskā diagnostika  Uroģenitālās infekcijas ir diezgan bieži sastopamas gan urologiem, gan ginekologiem, gan dermatovenerologiem un citu ārstu praksēs. Bieži tās ir nekomplicētas infekcijas, kuras var viegli diagnosticēt un arī ārstēt. Citām, savukārt, nepieciešami sarežģītāki izmeklējumi. Uroģenitālā trakta mikroflorā satopami dažādu veidu mikroorganismi, kurus iedala nepatogēnos, nosacīti patogēnos( pie noteiktiem pacienta stāvokļiem var izraisīt saslimšanas) un patogēnos mikroorganismos. Gan sievietēm, gan vīriešiem uroģenitālā mikroflora mainās atkarībā no vecuma, seksuālajām aktivitātēm, organisma cikliskām izmaiņām, dažādu medikamentu lietošanas, ķīmiskām ietekmēm, alerģiskas un emocionālas ( psihosomatiskas ) ietekmes rezultātā. Izmeklējamo mikroorganismu spektrs ir atkarīgs no paraugu lokalizācijas vietas. Pie kam nereti uroģenitālās infekcijas ir nosakāmas dažādās mikroorganismu asociācijās.  Speciālisti nozīmē dažādus laboratoriskos izmeklējumus:  Mikroskopija – mikroorganismus nosaka speciāli krāsotos preparātos; Bakterioloģiskie – tiek veikta analizējamā materiāla uzsēšana uz specifiskām mikrobioloģijas barotnēm.  Tiek identificēts mikroorganisms līdz sugai un noteikta antibakteriālā jutība.  Molekulārās izmeklēšanas metodes ir ar augstu jutību un specifiskumu, kas ļauj diagnosticēt mikroorganismus zemās koncentrācijās (101-102). Seroloģiskās izmeklēšanas metodes – ļauj noteikt specifisku antivielu līmeni asinīs.
  Cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV) ir salīdzinoši nesen atklāta infekcijas slimība, kas izplatījas no Āfrikas rietumiem 20. gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem cilvēka asins paraugiem, kas saturēja HIV vīrusu tika nodots 1959. gadā. Tas bija vīrietis, kas dzīvoja Kongo. Pirmie HIV gadījumi ASV tika aprakstīti 1969. gadā eskorta pakalpojumu sniedzējiem, bet toreiz šo slimību vēl nezināja un pieskaitīja retai pneimonijas formai. 1981. gadā Losandželosā un Sanfrancisko tika stacionēti jauni netradicionālas seksuālās orientācijas cilvēki ar nerakusturīgām viņu vecumam slimībām: ādas un asinsvadu audzējiem. Ārsti atzīmēja strauju imunitātes samazināšanos, bet jau 1982. gadā šo slimību nosauca Aquired Immune Deficience Syndrom (AIDS) – iegūts imūndeficīta sindroms. Tajā paša laikā šo slimību nosauca arī par četru „H” slimību: Homoseksuāļi, Hemofīlijas slimnieki, Haiti un Heroīns, atzīmejot jaunas slimības riska grupas.
Vai visas analīzes jānodod tukšā dūšā? Vai tad, ja nepieciešams veikt papildu analīzes, tās vienmēr jānodod atkārtoti? Vai var salīdzināt dažādās laboratorijās veiktas analīzes? Kā pareizi savākt urīnu - no rīta pēc piecelšanās vai tomēr uz vietas laboratorijā? Kā var salīdzināt laboratorijas analīzes un ekspresanalīzes? Vai cukura līmenis laboratorijā ir atšķirīgs tāpēc, ka glikometrs ir neprecīzs? Ko darīt?
Aizkuņģa dziedzeris ir sekretējošs orgāns, kas izstrādā gremošanas fermentus, ka arī hormonus,kuri ietekmē vielmaiņu kopumā. Aizkuņģa dziedzera bojājuma gadījumā sekrēts tieknekontrolēti izdalīts, kas noved pie asins, urīna un fēču ķīmiskā sastāva disbalansa.Amilāze ir viens no fermentiem, ko sekretē aizkuņģa dziedzeris. Ārsts nozīmē veikt analīziaizkuņģa dziedzera patoloģijas gadījumā. Tā kalatizē cietes, glikogēna un dažu citu ogļhidrātuhidrolīzi. Vēlams nodot analīzi no rīta tukšā dūšā pēc 8-14 stundu perioda, pieļaujams nodotanalīzi 4 stundas pēc vieglas maltītes. Pirms analīzes nodošanas nepieciešams izvarīties nofiziskās un psihoemocionālas slodzes, alkohola lietošanas. Akūta panktearīta gadījumā pirmo 6-12 stundu laikā amilāze asinīs pieaug 10 un vairāk reižu virs normas līmeņa. Amilāze var būtpaaugstināta arī hroniskā pankreatīta paasinājuma, aizkuņģa dziedzera cistas, aizkuņģa dziedzeragalvenā izvada nosprostojuma un epidēmiskā parotīta gadījumā. Aizkuņģa dziedzera bojājumagadījumā, galvenokārt pie akūta pankreatīta, kad asinīs izdalās liels fermentu daudzums,pastiprinās amilāzes izdale ar urīnu.
Laboratoriskā medicīna aizsākās pirms vairāk kā 6000 gadiem, kad cilvēka urīna analīze kļuva par pirmo laboratorisko izmeklējumu, ko dēvēja par uroskopiju no vārda uroscopia, kas nozīmēja „zinātniska urīna izmeklēšana” un pamatā iekļāva asins, strutu, akmeņu un citu urīna parametru raksturošanu. Termins „uroskopija” tika izmantots līdz 17. gadsimtam, kad to nomainīja pret „urīna analīze”, kas ir zināms arī šodien. Ņemot vērā, ka urīna paraugs ir salīdzinoši viegli savācams un ļoti informatīvs, urīna analīze ir kļuvusi par trešo biežāk nozīmēto laboratorisko izmeklējumu pēc seruma analizēšanas un pilnās asins ainas. Parasti urīna analīzei var būt vairāki uzdevumi: 1. sniegt papildus informāciju slimības diagnostikā;2. novērot slimības attīstību;3. novērot ārstēšanas terapijas efektivitāti vai iespējamos sarežģījumus;4. iedzimtu vai asimptomātisku slimību skrīnings.
Interniste Maija Mukāne un Centrālā Laboratorija laboratorijas vadītājs Uģis Bērs par tām analīzēm, kuras nepieciešams veikt artrīta gadījumā.
Uroģenitālās infekcijas ir diezgan bieži sastopamas urologu, ginekologu, dermatovenerologu un citu ārstu praksē. Bieži tās ir nekomplicētas infekcijas, ko var viegli diagnosticēt un arī ārstēt, tomēr ir gadījumi, kad nepieciešami sarežģītāki izmeklējumi.Lasīt vairāk šeit
Epidimioloģiskie pētījumi liecina, ka 30 -50% gadījumos pneimoniju izraisa Streptococcus pneumoniae, bet pēdējos gados arvien biežāk tiek diagnosticētās „atipiskās” pneimonijas, kuru izraisa atipiskie mikroorganismi, tādi, ka Mycoplasma pneumoniaeun Chlamydia pneumonia. No visāmdiagnosticētām pneimonijam Mycoplasma pneumoniae izraisītāssastāda aptuveni 20%. Līdz pagājuša gadsimta vidum, tika uzskatīts, ka mikoplazmas ir vīruss.
Kaulu veidošanās aktīvi notiek līdz 30 gadu vecumam, lai sasniegtu maksimālo kaulu blīvumu jeb kaulu masu. Pēc maksimālās kaulu masas sasniegšanas, kaulaudi turpmāk atrodas dinamiskā līdzsvarā – vienlaikus notiek „veco” kaulaudu noārdīšanās un jaunu kaulaudu veidošanās. Abi šie procesi var notikt, pateicoties divu kaulaudu šūnu veidiem – kaulaudus veidojošās šūnas jeb osteoblasti un kaulaudus noārdošās šūnas jeb osteoklasti. Daudzu dažādu iemeslu rezultātā kaulaudu veidošanās un noārdīšanās līdzsvars tiek izjaukts. Piemēram, sievietēm pēc menopauzes iestāšanās dzimumhormonu – estrogēnu izsīkuma rezultātā kaulu noārdīšanās process paliek aktīvāks nekā kaulu veidošanās, kauli kļūst trausli un sievietei attīstītās osteoporoze.
Osteoporoze var būt primāra vai sekundāra. Primāra osteoporoze attīstās sievietei pēcmenopauzes vecumā (Latvijā biežāk pēc 50 gadu vecuma), kad dzimumhormonu izdalīšanās ir nepietiekama. Vīriešiem arī var attīstīties primāra osteoporoze, kad pēc 70 gadu vecuma kaulu struktūra dabīgu novecošanās procesu rezultātā kļūst trausla. Savukārt sekundāra osteoporoze attīstās, ja pacientiem ir kāda hroniska slimība, veikta operācija vai pacienti lieto medikamentus, kas veicina kaulu masas zudumu. Vīriešiem 65% gadījumu osteoporoze attīstās citu slimību vai medikamentu lietošanas rezultātā, bet sievietēm trešdaļā gadījumu osteoporozei tiek atklāts kāds noteikts cēlonis.