Magnijs

Magnijs ir  otrais visvairāk izplatītais intracelulārais katjons pēc kālija (99% magnija atrodas šūnā). Apmēram 60 – 66% no organisma esošā magnija atrodas kaulaudos, 20 – 26% magnija ir skeleta muskulatūrā, 19% mīkstos audos un apmēram 1% – ekstracelulārajā šķidrumā. Apmēram 35% magnijs, kas atrodas plazmā ir saistīts ar proteīnu, galvenokārt ar albumīnu un tā koncentrācijas izmaiņas var ietekmēt magnija koncentrāciju. Magnijs ietekmē funkcionālo stāvokli praktiski visos orgānos un organisma sistēmās. Tam ir būtiska  loma nukleīnskābju un proteīnu sintēzē, tas ir nepieciešams kā daudzu enzīmu aktivators, piedalās  enerģijas ražojošā oksidatīvā fosforilācijā un  Ca un K metabolismā.

Magnija deficīta izpausmes - tetānija, vājums, dezorientāciju un miegainība. Hipermagnēmija-ir nopietns klīnisks stāvoklis, kas var izraisīt vispārēju vājumu, elpošanas mazspēju, hipotensiju, aritmijas. Smaga hipermagnēmija- sirdsdarbības apstāšanās.